Ziniet, ir tāds mēms, bet spēcīgs brīdis, kad tu pēkšņi apstājies un saproti, ka pēdējie pieci gadi ir aizskrējuši garām kā viens liels, pelēks miglājs. Man tāds brīdis pienāca pagājušajā rudenī, kad sēdēju savā mašīnā stāvvietā pēc darba un nespēju izkāpt ārā. Es vienkārši skatījos pa logu uz lietu, kas lāstīja pa stiklu, un domāju – kad es pēdējo reizi darīju kaut ko tikai sev? Kad es pēdējo reizi sajutu to bērnišķīgo sajūsmu, ka notiek kaut kas jauns un aizraujošs? Es strādāju par grāmatvedi lielā uzņēmumā, un mana dzīve sastāvēja no cipariem, termiņiem, atskaitēm un mūžīgās sajūtas, ka esmu kā ritenītis lielā mašīnā. Mājās sieva, bērni, ikdienas rūpes – protams, mīlu viņus, bet tajā brīdī es jutos kā iztukšots trauks, kurā nekas vairs neieplūst.

Atnācu mājās, apēdu vakariņas, gandrīz neko neteicu, un aizgāju uz savu istabu. Sieva, protams, pamanīja, ka kaut kas nav kārtībā, bet viņa ir gudra un zina, ka dažreiz man vajag vienkārši pabūt vienam. Es apsēdos pie datora, sāku bezmērķīgi klīst pa internetu, kā to daru jau simto reizi, un tad pēkšņi uzgāju sludinājumu, kas no visiem pārējiem atšķīrās ar vienu vārdu – brīvspēles. Tas mani ieintriģēja. Kādas vēl brīvspēles? Vai tiešām ir tādas spēles, kurās nekas nav jāmaksā, bet tu vari vienkārši izmēģināt un redzēt, kas notiek? Es noklikšķināju un nonācu lapā, kas bija veidota košās, siltās krāsās – domāju, ka teju vai mākslas darba iespaidā. Tur bija rakstīts, ka šajā vietnē ir pieejamas īpašas akcijas, kurās tu vari saņemt noteiktu skaitu bezmaksas griezienu, un viss laimests no tiem ir īsts – tu to vari paturēt.

Sākumā mana skeptiskā grāmatveža daba teica – nav tādu brīnumu, kaut kur ir āķis. Bet es tomēr izlasīju noteikumus, visu kārtīgi, rindiņu pa rindiņai. Un tur tiešām bija skaidri un gaiši pateikts – reģistrējies, saņem desmit bezmaksas griezienus, un viss, ko uzvari, ir tavs. Bez nekādām papildu saistībām. Tā bija kā dāvana no svešinieka, kuru tu satiec uz ielas un kurš tev iedod konfekti – tīri un vienkārši. Es nolēmu, ka man nav ko zaudēt. Reģistrējos, kas aizņēma apmēram trīs minūtes, un tad mans ekrāns mainījās – man priekšā bija spēļu laukums ar krāsainiem simboliem, un augšējā stūrī dega skaitlis “10” – tieši tik daudz brīvspēles man bija pieejamas.

Pagriezu pirmo reizi. Simboli sāka griezties kā vecās pilsētas karuselī, lēnām apstājās, un nekas īpašs nenotika – daži sīkumi, kas neko nedeva. Otrais grieziens – atkal nekas. Trešais – tāpat. Sāku just vieglu vilšanos, bet tad atcerējos, ka šī tomēr ir dāvana, nevis mans ieguldījums, tāpēc nav ko zaudēt. Ceturtais grieziens – un pēkšņi ekrānā iedegas gaismiņas, simboli sakrīt skaistā rindā, un manā bilancē parādās neliels pluss. Es pasmaidīju. Tas nebija daudz, bet tas bija prieks – kaut kas no nekā, kā neliels brīnums. Piektajā un sestajā griezienā atkal nekas, bet septītais mani pārsteidza vēl vairāk – šoreiz simboli sakrita tā, ka man tika piešķirts vēl viens bonuss, kurš pievienoja klāt papildu griezienus. Es sāku just, kā manās krūtīs mostas kaut kas, ko sen nebiju jutis – tā bija tā pati aizrautība, kādu bērnībā juta, kad spēlēja paslēpes un negaidīti atrada labāko slēptuvi.

Astotais, devītais, desmitais grieziens pagāja kā sapnī. Kad pēdējais no tiem apstājās, es paskatījos uz bilanci un nespēju noticēt – tā bija summa, kas atbilda manai nedēļas pārtikas naudai. Par desmit brīvspēlēm. Es sēdēju krēslā un skatījos uz ekrānu ar sajūtu, ka esmu atradis kaut ko vairāk par naudu. Es biju atradis atslēgu uz sajūtu, kuru biju aizmirsis – sajūtu, ka dzīve joprojām spēj pārsteigt, ka pasaulē ir vieta nejaušībai un labiem pārsteigumiem, pat ja tu esi pieaudzis, atbildīgs un noguris grāmatvedis.

Bet pats interesantākais sākās nākamajā dienā. Es atnācu uz darbu ar smaidu, kolēģi pamanīja, ka esmu kaut kā gaišāks, un es pats jutu, ka manās dzīslās plūst enerģija, kuras tur nebija jau gadiem. Pa pusdienu pārtraukumu es atkal atvēru to pašu lapu, nevis tāpēc, ka gribētu vēl laimēt, bet gan tāpēc, ka man patika tā vide – tā mierīgā mūzika, tās krāsas, tas vieglais uztraukums, kad simboli griežas. Un tad es pamanīju, ka tur ir vēl citas spēles, katra ar savu stāstu, savu pasauli. Viena bija par seno Grieķiju ar dieviem un tempļiem, cita par kosmiskiem piedzīvojumiem, vēl cita par noslēpumainu mežu, kurā dzīvo burvju radījumi. Es sapratu, ka šī nav tikai spēle – šī ir bēgšana no ikdienas pelēcības, iespēja uz brīdi iegrimt kādā citā realitātē un atpūtināt prātu.

Tajā vakarā mājās es apsēdināju sievu un parādīju viņai, ko esmu atklājis. Viņa, protams, sākumā skatījās ar paceltu uzaci, bet tad es paskaidroju, ka šīs nav tās spēles, kurās jāiegulda milzīga nauda – tā ir vienkārši izklaide, ko var baudīt, ja zini mēru. Un vēl – es viņai parādīju savu laimestu no tām desmit brīvspēlēm, un viņas seja mainījās. Viņa pasmējās un teica, ka, iespējams, man vajag biežāk atļauties šādas nelielas izklaides, ja tās man tik ļoti uzlabo garastāvokli. Mēs kopā apskatījām citas spēles, viņa pati izvēlējās vienu ar jūras tēmu – zvaigznēm, delfīniem un koraļļiem – un uzspieda dažus griezienus, jo arī viņai bija savs akcijas bonuss no mana ielūguma. Mēs smējāmies kā bērni, kad viņai sanāca neliels laimests, un šis kopīgais smiekliņš man bija vērtīgāks par jebkuru eiro.

Tagad, atskatoties uz šo pieredzi, es saprotu, ka šīs brīvspēles man deva daudz vairāk, nekā es gaidīju. Tās man atgādināja, ka dzīve nav tikai pienākumi un rēķini, bet arī mazi prieki, kas gaida ap stūri. Tās man atgādināja, ka man ir vērts atļauties būt spontānam, pat ja tikai uz brīdi. Tās man atgādināja, ka es vēl joprojām spēju just to bērnišķīgo sajūsmu, ko sen uzskatīju par zaudētu. Un, protams, tās man atgādināja, ka mājās man ir cilvēki, ar kuriem šos mirkļus dalīt – tas ir pats lielākais dārgums. Tāpēc es joprojām reizēm atveru šo lapu, bet ne jau tāpēc, ka gribu laimēt miljonus. Es to daru tāpēc, ka gribu tajā pelēkajā ikdienā atrast mazas krāsainas pērlītes, kas man atgādina – mēs esam dzīvi, mēs jūtam, mēs priecājamies. Un tas ir vairāk nekā pietiekami, lai justos bagāts.